Agrāk es nekad nedomāju, ka kādreiz kļūšu par cilvēku, kurš pēc darba atpūšas, spēlējot tiešsaistes spēles. Mana dzīve vienmēr bija sakārtota – darbs, mājas, bērnu vecāku sapulces, reizēm skrējiens ar draudzeni. Vakaros es lasīju grāmatas vai skatījos seriālus. Viss pa vecam, viss stabili. Bet pirms pāris mēnešiem kāda kolēģe pieminēja, ka viņa mēdz uzspēlēt azartspēles telefonā, kad gaida vilcienu vai stāv rindā. Es tolaik tikai pasmējos – kā var izmest naudu vējā? Tomēr ziņkāre paliek.
Tas notika trešdien, pēc garas dienas birojā. Man bija atteikts kāds projekts, klientu attiecības sabojājās, un es jutos absolūti iztukšota. Atnācu mājās, uzmetu glutenu mikroviļņu krāsnī un ieslēdzu televizoru. Bet nekas nesaistīja. Pēkšņi atcerējos par kolēģes teikto. Kāpēc gan nepamēģināt? Tas taču ir tikai prieka pēc, un es varu atļauties zaudēt desmit eiro. Es paņēmu telefonu, sāku meklēt kādu mazpazīstamu platformu. Pēc ilgas googlēšanas es nonācu pie vavada kazino – tā izskatījās svaigi un mūsdienīgi, ar simtiem spēļu. Iedomājos, ka pamēģināšu vavada kazino vavada kazino – tas bija mans vakara plāns, nekas vairāk.
Sāku ar vienkāršu spēli, kuru atcerējos no jaunības – spēļu automāts ar augļiem. Nekādu stratēģiju, tikai skaisti attēli un cerība, ka beidzot kaut kas notiks. Pirmais grieziens – nekas. Otrais – tukšs. Trešais – sakrīt divas ķiršu ikonas. Sīkums, bet sirds pukstēja straujāk. Pēc desmit minūtēm mans bilance bija palielinājusies par deviņiem eiro. Es gandrīz uzreiz nospiedu ""izņemt"", jo, redziet, man vienmēr ir bailes, ka dators spēsi apkrāpt. Iedomājieties, cik liels bija mans prieks, kad nauda ienāca kontā tieši pēc piecām minūtēm. Tas bija tik vienkārši! Un tas lika man aizdomāties – kāpēc es tik ilgi no tā vairījos?
Nākamajā nedēļā es jau piereģistrējos oficiālāk, izmantojot savu telefonu, un sāku spēlēt reizi pa reizei. Nevis tāpēc, lai kļūtu bagāta, bet gan tāpēc, lai novērstos no ikdienas rutīnas. Dažos vakaros es uzvarēju piecpadsmit eiro, citos – zaudēju divdesmit. Bet jūs saprotat, tas nav par naudu. Tas ir par sajūtu, ka tu kontrolē procesu, ka vari pateikt ""stop"" un iziet ārā. Mana draudzene Ieva man reiz teica, ka viņa nespēlē, jo baidās no atkarības. Bet es esmu pārliecinājusies – ja tu nosaki sev skaidrus ierobežojumus, tas kļūst patīkama izklaide, nevis neprāts.
Vēl viena lieta, ko novērtēju vavada kazino – tas ir ērti lietojams. Man nav jāmaina darba ikdiena, jo spēles iespējams atvērt arī no viedpulksteņa, lai gan tas nav tik ērti. Toties, kad pamodos sestdienas rītā un pagatavoju kafiju, es atvēru aplikāciju, lai nedaudz paspēlētu pirms brokastīm. Pēc pusstundas man bija par divpadsmit eiro vairāk makā. Iedomājieties, cik patīkami ir sākt dienu ar nelielu dāvanu. Tāda sajūta, it kā pats liktenis būtu nolēmis mani uzmundrināt.
Vēlāk sapratu, ka tieši tas man pietrūka – neliela piedzīvojuma sajūta. Mana dzīve bija tik paredzama, ka es aizmirsu, kā justies priecīgai par mazām lietām. Tagad, kad esmu nokārtojusi visus darbus un bērni aizmiguši, es varu atvēlēt sev stundu un vienkārši uzspēlēt. Dažreiz es izvēlos televīzijas šovu tematikas spēles, kurās uzdod jautājumus, dažreiz – klasiskos automātus. Katrs spins ir neliela drāma: nekas, nekas, un pēkšņi – uzvaras līnija! Es patreiz smaidu, citkārt aiz sajūsmas piecelos kājās. Tas ir smieklīgi, bet patiešām strādā kā antidepresants.
Reiz, kad es spēlēju vavada kazino vēlu vakarā, man bija īpaši veiksmīga sērija. Sāku ar piecu eiro depozītu, un pēc stundas mans bilance rādīja astoņdesmit eiro. Protams, es priecājos kā bērns, bet galvenais – es pratu apstāties. Savācu laimestu un nolēmu, ka šo naudu iztērēšu kaut kam patīkamam – nākamnedēļ aizvedīšu ģimeni uz picēriju. Kad pastāstīju vīram, viņš tikai pasmējās, sakot, ka sieva viņam ir azartiska daba. Bet es zinu – es spēlēju tikai tad, kad tas sagādā prieku, nevis tāpēc, ka gribu kompensēt zaudējumus.
Protams, ir arī citi cilvēki, kuri zaudē lielas summas
Tas notika trešdien, pēc garas dienas birojā. Man bija atteikts kāds projekts, klientu attiecības sabojājās, un es jutos absolūti iztukšota. Atnācu mājās, uzmetu glutenu mikroviļņu krāsnī un ieslēdzu televizoru. Bet nekas nesaistīja. Pēkšņi atcerējos par kolēģes teikto. Kāpēc gan nepamēģināt? Tas taču ir tikai prieka pēc, un es varu atļauties zaudēt desmit eiro. Es paņēmu telefonu, sāku meklēt kādu mazpazīstamu platformu. Pēc ilgas googlēšanas es nonācu pie vavada kazino – tā izskatījās svaigi un mūsdienīgi, ar simtiem spēļu. Iedomājos, ka pamēģināšu vavada kazino vavada kazino – tas bija mans vakara plāns, nekas vairāk.
Sāku ar vienkāršu spēli, kuru atcerējos no jaunības – spēļu automāts ar augļiem. Nekādu stratēģiju, tikai skaisti attēli un cerība, ka beidzot kaut kas notiks. Pirmais grieziens – nekas. Otrais – tukšs. Trešais – sakrīt divas ķiršu ikonas. Sīkums, bet sirds pukstēja straujāk. Pēc desmit minūtēm mans bilance bija palielinājusies par deviņiem eiro. Es gandrīz uzreiz nospiedu ""izņemt"", jo, redziet, man vienmēr ir bailes, ka dators spēsi apkrāpt. Iedomājieties, cik liels bija mans prieks, kad nauda ienāca kontā tieši pēc piecām minūtēm. Tas bija tik vienkārši! Un tas lika man aizdomāties – kāpēc es tik ilgi no tā vairījos?
Nākamajā nedēļā es jau piereģistrējos oficiālāk, izmantojot savu telefonu, un sāku spēlēt reizi pa reizei. Nevis tāpēc, lai kļūtu bagāta, bet gan tāpēc, lai novērstos no ikdienas rutīnas. Dažos vakaros es uzvarēju piecpadsmit eiro, citos – zaudēju divdesmit. Bet jūs saprotat, tas nav par naudu. Tas ir par sajūtu, ka tu kontrolē procesu, ka vari pateikt ""stop"" un iziet ārā. Mana draudzene Ieva man reiz teica, ka viņa nespēlē, jo baidās no atkarības. Bet es esmu pārliecinājusies – ja tu nosaki sev skaidrus ierobežojumus, tas kļūst patīkama izklaide, nevis neprāts.
Vēl viena lieta, ko novērtēju vavada kazino – tas ir ērti lietojams. Man nav jāmaina darba ikdiena, jo spēles iespējams atvērt arī no viedpulksteņa, lai gan tas nav tik ērti. Toties, kad pamodos sestdienas rītā un pagatavoju kafiju, es atvēru aplikāciju, lai nedaudz paspēlētu pirms brokastīm. Pēc pusstundas man bija par divpadsmit eiro vairāk makā. Iedomājieties, cik patīkami ir sākt dienu ar nelielu dāvanu. Tāda sajūta, it kā pats liktenis būtu nolēmis mani uzmundrināt.
Vēlāk sapratu, ka tieši tas man pietrūka – neliela piedzīvojuma sajūta. Mana dzīve bija tik paredzama, ka es aizmirsu, kā justies priecīgai par mazām lietām. Tagad, kad esmu nokārtojusi visus darbus un bērni aizmiguši, es varu atvēlēt sev stundu un vienkārši uzspēlēt. Dažreiz es izvēlos televīzijas šovu tematikas spēles, kurās uzdod jautājumus, dažreiz – klasiskos automātus. Katrs spins ir neliela drāma: nekas, nekas, un pēkšņi – uzvaras līnija! Es patreiz smaidu, citkārt aiz sajūsmas piecelos kājās. Tas ir smieklīgi, bet patiešām strādā kā antidepresants.
Reiz, kad es spēlēju vavada kazino vēlu vakarā, man bija īpaši veiksmīga sērija. Sāku ar piecu eiro depozītu, un pēc stundas mans bilance rādīja astoņdesmit eiro. Protams, es priecājos kā bērns, bet galvenais – es pratu apstāties. Savācu laimestu un nolēmu, ka šo naudu iztērēšu kaut kam patīkamam – nākamnedēļ aizvedīšu ģimeni uz picēriju. Kad pastāstīju vīram, viņš tikai pasmējās, sakot, ka sieva viņam ir azartiska daba. Bet es zinu – es spēlēju tikai tad, kad tas sagādā prieku, nevis tāpēc, ka gribu kompensēt zaudējumus.
Protams, ir arī citi cilvēki, kuri zaudē lielas summas
0